Fiskālā un monetārā politika
Katru otro dienu mēs dzirdam dažus ziņojumus par izmaiņām valdības fiskālajā politikā. Mēs redzam arī ekonomistus, kas apspriež dažādas valdības monetārās politikas. Lai gan mēs zinām, ka gan fiskālais, gan monetārais jautājums attiecas uz ekonomiku, mēs nevaram novērst atšķirības starp fiskālo un monetāro politiku. Pastāv līdzības tādā nozīmē, ka gan monetārā, gan fiskālā politika ir domāta, lai ekonomikai būtu virzošais spēks, ja tā virzās lēni. Tomēr šajā rakstā tiks uzsvērtas daudzas atšķirības.
Fiskālā politika attiecas uz nodokļiem un to, kā valdība ierosina izlietot ar šo politiku gūtos ieņēmumus. Monetārā politika, no otras puses, attiecas uz visiem valdības un valsts virsotnes bankas centieniem stabilizēt ekonomiku, piepumpējot naudu (saglabājot piedāvājumu) un fiksējot procentu likmes, kas ietekmē iedzīvotājus kopumā. Gan fiskālajai, gan monetārajai politikai ir ietekme uz vienkāršā cilvēka dzīvi, jo valdības izdevumi un ieņēmumu ģenerēšana izlemj parastā cilvēka ienākumu līmeni, tāpat arī virsotņu bankas deklarētā politika, lai palielinātu vai samazinātu ekonomikas likviditāti.
Valdības fiskālā politika katru gadu tiek skaidri parādīta, izmantojot finanšu budžetu, kuru nolasa finanšu ministrs. Tomēr monetāro politiku risina Apex banka un tās vadības padome, kas veic ad hoc pasākumus, lai atdzesētu pārkarsējušu ekonomiku un arī iesūknētu naudu, lai palielinātu naudas piedāvājumu, ja ekonomikā ir gausums.
Katras valdības centieni ir palielināt ieņēmumus un samazināt izdevumus. Tomēr inflācijas spiediena dēļ parasti nav iespējams samazināt izdevumus, un tas prasa arī vairāk ienākumu radīšanu, lai veicinātu ekonomiku. Visa šī pieejamo līdzekļu manipulācija attīstības programmu īstenošanai ir atspoguļota valdības fiskālajā politikā. Kad ekonomikā ir lejupslīde (IKP nepalielinās, kā paredzēts), valdība, cenšoties stimulēt ekonomiku, ierosina nodokļu samazināšanu, lai vairāk naudas tiktu atbrīvota uzņēmējdarbībai un rūpnieciskai darbībai. To pašu cenšas panākt ar monetāro politiku, par kuru paziņo virsotņu banka. Banka pazemina procentu likmi, lai nozarei un lauksaimniecībai atbrīvotu vairāk naudas ar pazeminātām procentu likmēm, lai veicinātu attīstības aktivitātes.
Viens ierocis valsts centrālās bankas rokās ir naudas rezerves norma jeb CRR, kas ir naudas summa, kas visām bankām jāiemaksā virsotnes bankā. Ikreiz, kad ekonomikai vajag vairāk naudas, šī CRR tiek samazināta, lai komercbanku rīcībā būtu pieejams vairāk līdzekļu, kurus tās var pārsūtīt dažādām ekonomikas nozarēm. No otras puses, augstāka CRR attur bankas no vieglu aizdevumu piešķiršanas rūpniecībai un lauksaimniecībai, tādējādi nostiprinot ekonomiku un palielinot naudas piedāvājumu.
Kāda ir atšķirība starp fiskālo un monetāro politiku?
• Monetāro politiku paziņo valsts virsotnes banka, bet fiskālo - finanšu ministrs, kas finansē finanšu budžetu
• Fiskālā politika attiecas uz ieņēmumu gūšanu, izmantojot nodokļus un valdības izdevumus.
• Monetārā politika attiecas uz centieniem nopirkt centrālo banku, lai dotu impulsu ekonomikai.
• Fiskālā politika ir ikgadēja, savukārt monetārā politika ir ad hoc un ir atkarīga no ekonomiskās situācijas valstī.
