Šķīrējtiesa vs samierināšana
Alternatīva strīdu izšķiršana (ADR) ir strīdu izšķiršanas paņēmiens, ko izmanto, lai atrisinātu domstarpības un strīdus starp pusēm, panākot mierizlīgumu diskusiju un sarunu ceļā. Samierināšana un arbitrāža ir divas šādas ADR formas, kuras tiek izmantotas kā alternatīvas vēršanās tiesā, lai atrisinātu konfliktus. Neskatoties uz to līdzību pēc mērķa, pastāv vairākas atšķirības starp to, kā tiek veikti samierināšanas un arbitrāžas procesi. Šis raksts sniedz skaidru pārskatu par katru ADR veidu un apspriež šķīrējtiesas un samierināšanas līdzības un atšķirības.
Kas ir samierināšana?
Samierināšana ir strīdu izšķiršanas veids, kas palīdz atrisināt domstarpības vai strīdus starp divām pusēm. Samierināšanas procesu veic objektīva persona, kas pazīstama kā samierinātāja, kas tiekas ar iesaistītajām pusēm un sadarbojas ar tām, lai panāktu izlīgumu vai rezolūciju. Samierinātājs, būdams aktīvs šī procesa dalībnieks, nepārtraukti strādā ar abām pusēm, lai panāktu visiem pieņemamu vienošanos. Samierināšanas process ietver samierinātāja virzīšanos uz priekšu un atpakaļ starp pusēm, apspriežot iesaistītos jautājumus un to, ko katra puse ir gatava upurēt, un sarunas, nonākot pie izlīguma. Abas procesa puses reti tiekas, un lielākā daļa diskusiju notiek ar samierinātāja starpniecību. Viena no samierināšanas galvenajām priekšrocībām ir tā, ka tā nav juridiski saistoša un tāpēcpuses var vest sarunas, līdz var panākt visiem patīkamu izlīgumu.
Kas ir šķīrējtiesa?
Šķīrējtiesa, tāpat kā samierināšana, ir arī strīdu izšķiršanas veids, kurā domstarpībās iesaistītās puses var atrast risinājumu bez nepieciešamības vērsties tiesā. Šķīrējtiesa ir līdzīga mini tiesai, kurā pusēm ir jāiesniedz sava lieta šķīrējtiesnešu kolēģijai kopā ar apstiprinošiem pierādījumiem. Puses drīkst izvēlēties vienu šķīrējtiesnesi, ļaujot abiem izvēlētajiem šķīrējtiesnešiem vienoties par trešo šķīrējtiesnesi. Galvenais šķīrējtiesas trūkums ir tas, ka šķīrējtiesnešu pieņemtais lēmums ir saistošs. Tomēr, salīdzinot ar tiesas procesu, šķīrējtiesa var būt izdevīgāka, jo iesaistītās puses varēja izvēlēties sev vēlamo šķīrējtiesnesi, nevis bija jāiesniedz sava lieta nezināmam tiesnesim. Apspriestajiem materiāliem ir arī vairāk privātuma nekā tiesas procesā, jo šādiem šķīrējtiesas procesiem nav atļauts neviens plašsaziņas līdzeklis vai sabiedrība. Tomēr, tā kā iesniegtais lēmums ir saistošs, puses nevar pārsūdzēt savu lietu, ja vien ar skaidriem pierādījumiem nevar pierādīt, ka ir notikusi krāpšana.
Samierināšana vs šķīrējtiesa
Samierināšana un šķīrējtiesa tiek veikta gan ar mērķi mierīgi, gan saskaņoti atrisināt konfliktu starp pusēm. Tie abi ir procesi, kas pieņemti, lai izvairītos no grūtībām un izmaksām, kas rodas, vēršoties tiesā, lai atrisinātu strīdu. Neskatoties uz to, ka viņi cenšas panākt līdzību, starp abiem ir vairākas būtiskas atšķirības. Izlīgumā lielākā daļa, ja ne visa saziņa notiek caur samierinātāju, kuram uzticas abas puses. Šķīrējtiesā šķīrējtiesnešu grupa izskata abu pušu lietas un pārbauda pierādījumus, lai to atrisinātu. Kaut arī samierinātāja pieņemtais lēmums nav saistošs, un tam ir sarunu telpa, šķīrējtiesnešu pieņemtais lēmums ir galīgs un juridiski saistošs, tādējādi atstājot maz iespēju pārsūdzēt.
Kāda ir atšķirība starp samierināšanu un šķīrējtiesu?
• Alternatīva strīdu izšķiršana (ADR) ir strīdu izšķiršanas paņēmiens, ko izmanto, lai atrisinātu domstarpības un strīdus starp pusēm, panākot mierizlīgumu diskusiju un sarunu ceļā. Samierināšana un arbitrāža ir divas šādas ADR formas, kuras tiek izmantotas kā alternatīva vēršanās tiesā, lai atrisinātu konfliktus.
• Samierināšanas procesu veic objektīva persona, kas pazīstama kā samierinātāja, kas tiekas ar iesaistītajām pusēm un sadarbojas ar iesaistītajām pusēm, lai panāktu izlīgumu vai rezolūciju.
• Šķīrējtiesa ir līdzīga mini tiesai, kurā pusēm kopā ar apstiprinošiem pierādījumiem ir jāiesniedz sava lieta šķīrējtiesnešu kolēģijai.
