Stāstījuma vs aprakstošā eseja
Stāstošā un aprakstošā eseja ir divi dažādi eseju rakstīšanas veidi, kur esejas sastādīšanas laikā var izcelt skaidru atšķirību starp rakstnieka mērķi. Stāstījums parasti ir tas, kur cilvēks stāsta lasītājam savu pieredzi. Tas uzsver, ka stāstījums ļauj lasītājam ienirt stāstā, kas sastāv no notikumu secības. Bet aprakstoša eseja ir diezgan atšķirīga no stāstījuma esejas, galvenokārt tāpēc, ka tā nenodarbojas ar stāsta saistīšanu, bet tikai ar to, lai lasītājam sniegtu kaut ko vai kādu aprakstošu aprakstu. Šī ir galvenā atšķirība starp stāstījumu un aprakstošu eseju. Izmantojot šo rakstu, pārbaudīsim atšķirības starp šiem diviem rakstīšanas veidiem.
Kas ir stāstījums?
Stāstījumu vai stāstījuma eseju var definēt kā atskaiti par individuālu pieredzi. Tas izskaidro personīgo pieredzi, kas būtiski ietekmēja indivīda dzīvi. Tas var būt ceļojums, īpaša diena, piemēram, pirmā diena skolā, laulība, neaizmirstama diena utt. Tas uzsver, ka caur stāstījumu indivīds var izteikt un dalīties ar lasītāju ar kaut ko īpašu. Stāstījums ietver notikumu secību, kas bieži ir saistīta hronoloģiskā secībā. Stāstījumu var pasniegt pirmās personas stāstījumā, kurā tiek izmantoti tādi vārdi kā es, es, es utt. Tomēr stāstot stāstus, stāstījums var būt arī trešajā personā. Tam būs dažādi varoņi, un tiks veidots īpašs sižets ap šo stāstu.
Stāstījums ļauj lasītājam izprast stāstītāja viedokli, attieksmi, perspektīvas un realitātes uzbūvi. Tas ļauj lasītājam ne tikai būt pieredzes daļai, bet arī saprast stāstītāja personību. Sociālajās zinātnēs naratīvi parasti tiek izmantoti kā empīriski pierādījumi pētījumu mērķiem, jo tie ļauj pētniekam izprast cilvēku subjektīvo pieredzi un arī viņu notikumu interpretāciju.
Stāstījums ir individuālās pieredzes pārskats
Kas ir aprakstoša eseja?
Atšķirībā no stāstījuma esejas, aprakstoša eseja tiek izmantota, lai izskaidrotu vai aprakstītu vietu, cilvēku vai pat emocijas. Lai kaut ko pilnībā aprakstītu, rakstnieks var izmantot sensoro informāciju, piemēram, skatu, skaņu, pieskārienu, smaržu un garšu. Šīm esejām izmantotā dikcija ir ļoti plaša un ļoti aprakstoša. Dažos gadījumos aprakstošās esejas nespēj uzrādīt šo maņu informācijas kopumu un aprobežojas tikai ar vienu vai divām dimensijām. Labi uzrakstīta aprakstoša eseja parasti var veidot saikni ar lasītāju, jo tā ļauj lasītājam iegremdēties aprakstītajā gaisotnē.
Aprakstošā eseja apraksta vai izskaidro vietu, cilvēku vai pat emocijas
Kāda ir atšķirība starp stāstošo un aprakstošo eseju?
• Definīcija:
• Stāstījumu var definēt kā atskaiti par individuālu personīgo pieredzi.
• Aprakstošu eseju var definēt kā kontu, kurā sniegts detalizēts vietas, cilvēka vai pat emociju apraksts.
• Saturs:
• Stāstījums parasti attiecas uz stāstu.
• Aprakstošā eseja apraksta tikai kaut ko vai kādu. Tam nav stāsta, bet ir tikai ļoti aprakstošs izklāsts.
• Viedoklis:
• Stāstījumā galvenokārt tiek izmantots pirmās personas stāstījums.
• Aprakstošajā esejā galvenokārt netiek izmantots pirmās personas stāstījums. Tas darbojas ar mērķi parādīt kaut kā tēlu.
• Darbība:
• Stāstījums ir pilns ar darbību, jo tas attiecas uz stāstu. Tas sastāv no notikumu secības.
• Tomēr šo īpašību nevar redzēt aprakstošā esejā.
• Pasūtījums:
• Stāstījums notiek loģiskā secībā, jo tas attiecas uz notikumu vai stāstu hronoloģiskā secībā.
• Tomēr aprakstošas esejas gadījumā rakstnieks var novirzīties no šī modeļa.
• Sižets un rakstzīmes:
• Stāstījumam ir sižets, vairāki varoņi, kas griežas ap šo sižetu un piedalās stāsta notikumos.
• Aprakstošajā esejā nav sižeta vai rakstzīmju, kā stāstījumā.
Attēli Pieklājība:
- Vēstules rakstīšana, izmantojot Wikicommons (publiskais domēns)
- Karpatu kalni, autors: AnnetteK (CC BY-SA 3.0)
